Portretos un pašportretos    
Nosaukums: Fricis Forstmanis Kitchenerā (Kanāda) 1986.gadā
Autors: Tālis Forstmanis
Datējums: 1986
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Fricis Dziesma (īstajā vārdā Fricis Forstmanis) Kitchenerā (Kanāda) 1986.gadā.

Līvzemes dzejnieks
Nav manai dzīvei pantu kairi spožu
kā pasakā, kur brīnišķība valda.
Uz mana balti berztā koka galda
nav kristalla, ne dobēs tējas rožu.

Tur dilles aug ar smaržu maigi možu
un sāpju domu ved pie viegla malda:
man slāpes veldzē bērzu misa salda,
bet salkdams brūnu rudzu maizi kožu.

Ir dzīve vienkārša kā linu drāna,
ko balinātu laiž caur alkšņu spiedēm.
Pār visu klājas skumju vizma plāna:

pār mākoni, kas balti grimst aiz priedēm,
par gājēju, ko kāpu klusums māna,
un aizaugušām meža ceļa sliedēm.

/1931/
Nosaukums: Fricis Forstmanis Stokholmā (Zviedrija) 1963.gadā
Autors: Tālis Forstmanis
Datējums: 1963
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Fricis Dziesma (īstajā vārdā Fricis Forstmanis) Stokholmā (Zviedrija) 1963.gadā.

Trimdinieks
Tai maizes garozai, mute
ik dienas ko spītīgi prasa,
ir pazemojuma rūgtums
un izsmiekla piegarša asa.

Neko vēl neesmu sācis,
jau nogurums rokās un kājās;
gan eji starp tūkstošiem ļaužu,
nekur taču neesi mājās.

(1946)
Nosaukums: Dzejnieks 1930.gadā Latvijā
Datējums: 1930
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Dzejnieks pie grāmatu plaukta

Bildinājums
Neej uz pilsētu –
tur ir
tikai kalpoņu vietas un zāģētavas.

Nāc pie manis:
es esmu jauns,
un mana dzīve alkst sievietes skavas.

Es tev uzcelšu māju
no priežu stāviem
augstu aizvēja krastā –
skanīgām sienām un istabām sausām,
ko tu varēsi mīlēt kā savas.

Tu iesiesi stelles un audīsi
manam darbam
tīklus smalki stiegrotām rūtīm.
Saule liks tev pār krūtīm
rakstītu staru lentu,
un tavas rokas un audums
laistīsies viss.
Domās par tevi
vieglāk būs vadīt pār selgu
man laivu.
Vējam ciļņojot buras,
zināšu: šķiedrās tām turas
tavas jaunības maigums ar neviltas ticības velgu.

Dienās, kad vētra,
es izrakšu grāvi
no aizkāpu slīgšņa uz jomu.
Brūni, murdoši ūdeņi
īgni tecēs uz jūru
un ar pavasari
atsegs mums dzietainas pļavas.

Piekrastes sveķainās priedes
iekārsim bitēm dravas.

Un neskumsti, draugs, ka ziemu
visus vārtus uz dzīvi
aizaugs mums sirmi puteņu kalni
un sētvidū no vaļņa uz valni
sirdīgi kupenu kumeļi joņos
un mums nebūs ne ļaužu, ne ciemu.
Klausos pasaku toņos
dziedās mums sveķainās istabas klusums
un nākotnes cerīgās domas.

Tu gaidīsi dēlu –
un es tev stāstīšu teikas par jūrām,
kuŗas dienās viņš pārbrauks, lai pārvestu
vizošas svešatnes mantas krastā.

Un kad jau marta rietos pie paspārnēm augs
dienās pilstošais lāsteku kusums
un klajākās jomas
smaidīs zilām ūdeņu acīm –
sveicinot tevi un pirmdzimto tavu,
kāpjošā vakara blāzma
ilgi turēs vaŗa vainagu sārtu
mūsu mājas karoga mastā.

/Līvzeme/
Nosaukums: Pie upes
Autors: Nezināms
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Klusā diena
Lēnām – kā glāsti –
slīd viļņi gar krastu.
Lēnām tu eji,
lai dzintaru rastu.
Vasaras zilgme
skauj mežus un tāli.
Vējš runā klusi
ar kāpām un zāli.

Zvejnieki lēnām,
pēc rituma veca,
iznāk pār kāpām
ar tīkliem uz pleca,
atrotī buras,
ved laivas uz selgu,
zivis kā sidrabs
kur vizmo pa selgu.

Vakara mākoņu
atstari zilgi
ūdeņu spogulī
blāzmojas ilgi –
Valgani naktsmiers
kļauj zvejnieku sētas,
pieglaužot zemes
un dvēseles rētas.

/Līvzeme, 1934/
Nosaukums: Koka karotes
Autors: Nezināms
Datējums: 1995
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Sūna, akmens, koks
Aizvien tālāk no manis
kāpjas cilvēku loks.
kailā skrajumā paliek
sūna, akmens un koks.

Lieku galvu uz akmens,
sūnā iegulstas plecs,
koks man paloka zaru
it kā vientulis vecs.

Vai šo atvadu mirkli
sargāt ilgi un kam?
Rieta debesi manu
augstu vizuļojam.

Biezē vakara ēnas,
rasā miglumi līst,
kalnu kāpumam pāri
blāvi zvaigznāji svīst.

Aizskrien pēdējie putni,
slēdzas klusuma loks.
Tumsā paliek ar mani
sūna, akmens un koks.

/Klusuma zvaigzne,1969/
Nosaukums: Fricis Forstmanis mežā sēņojot
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Kāpu priede
Tu, lēni sirmojot, audz kāpu kraujā liesā
un saknēm stiegrainām pie viņas turies sīksti,
kaut veldzes pārāk maz tai šaurā smilšu tiesā.
Kaut vētru lauzīta, tu tomēr viņu tvīksti.
Tās tirpām dīvainām liek rasties tavā miesā,
kad stumbru spītīgo alkst zemē liekt kā līksti.
No kraujām smiltis tek un atsedz saknes tavas.
Birst skujas kaltušas no aplauzītiem zariem –
un sēklas ciekuros krīt bieši negatavas.
Un tomēr izturi tu gadu simtiem gariem –
un ļaužu gadskārtām pat nava tādas slavas
kā taviem rudeņiem un taviem pavasariem.
Es tevi redzēju – to šauro smilšu vietu,
kam šļāces bangainās aizvienam tuvāk nāca,
lai krastā iekostos un tad vairs neatietu.
Bij selga mutuļos, un alpām vēji krāca.
Tu kropla stāvēji pret tumšsarkanu rietu,
un vilnis burzguļains pie tavām saknēm šļāca.

/Dzīvības lokā, 1942/
Nosaukums: Atpūtā
Autors: Nezināms
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Mūžiš
Ak mūžiš, tā tu rodes,
ak mūžiš, tā tu zūd!
Es dome nakt atsmodes:
viss iet kā pauser plūd.

Nesen vel tu a počem
kav rips un cupe ručs
un spēle kuģs a ločem
un dabe vecmemms bučs!

Nu tik vel dancne Pope
kād Lill, kād Ilz, kād Tat –
un nu velk jūgam kape
pārdesamt gads a Nat.

Nupat ka kleipe vaņdžjes
vēl maģes Anns un Jēps,
a lupatlellem eņdžjes
vo dzin pa trivāl rēps.

Un nu jau meitnam gadiņ,
ka vojdzigs grabant pūr,
un puik teic: Mojen, radiņ!
jem stūr un brōc uz jūr...

I vecen slims a dzierkstem.
Tu pats gramst krunkain pōr
a stīvem krabiķ pierkstem
un jūt, ka mūžiš cōr...

Kas bi? ko ķeir? ko dabe?
ko paglāb no to vis?
Viss čibe, un viss čabe
kā dūm, kad izšōj bis...

Un tomēr – le nu kā bi,
kam piemint dzīv kā krust!
Vo tiems, kas mūžig skāb i,
tiek vairak dvēsels lust?

Kōč dōdz kas saiet dēle,
lūzt rat un pazūd zierg,
i gad, kas atkal spēle
kā zvan pa Dižmārs tierg.

Le knūriķ krekšķ un sodes,
ka mūžiš i gaiss un trūd
un laiks vis sagrōž kodes –
tu atmet gāl un dodes
cōr dzīv kā dižes godes,
kur līksmeb kāp kā plūd.

/Lakstgals ievziede/
Formāts: Krāsains digitālais fotoattēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Dzīvības lokā
Kas beidzas gan? Varbūt viss tikai sākums?
Aiz augļa sēkla nāk, tad stāds un koks,
un atkal auglis. Pļaujas pilnais vākums
ir pamats jaunai sējai, ciešais loks,
kas noslēdzas ar katru gadu kārtu
un pārjaunojas dziļš un tīrs, un svēts
kā sakraments. Tu redzi ziedu sārtu
un zini: tas ir daudzu izauklēts -
ne viena gada vien un vienas audzes.
Un sejs, ko skaidrots cilvēks skaistu nes,
nav viena laikmeta un vienas paaudzes,
bet visu mūžu, visu smalko domu
un visas plaukšanas, kas sākas tad,
kad izpleta Dievs pirmo zvaigžņu jomu,
un nepārstās veidoties nekad -
un kļuva tas, ko tagad redzam priekšā, -
un viņa vaibsti teic mums daili to,
kur lielā dzīves pilnesība iekšā
ar pāraugšanas loku mūžīgo.

/Dzīvības lokā, 1942/
Nosaukums: Pašportrets
Formāts: Krāsains digitālais fotoattēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Mies un dvēsel
Kas i ōgš un kas i apakš?
Kas i dzīv, un kas i nāv?
Kad voirs nelīdz sōl, ne lāv
un tas miesigs grōstiš sapakš,
dvēsel āzļeke bez kājam
pro uz tālam debesmājam,
ne voirs stumjam, ne voirs grūžam,
jem un dzīve mūžig mūžam!

/Lakstgals ievziede/
Formāts: Krāsains digitālais fotoattēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Ceļojums ar zvaigznājiem
Man dodiet laivu skrējēju un silta vēja brīzi,
un skaidras rieta debesis, kas nozvaigžņojas drīzi.
Tad laivas galā atgulšos ar baltām linu drānām
un braukšu jūras plašumos pa miglas vītrām plānām.
Man vēsmā buras ielieksies, cels ķīlis viļņu grīsti –
uz kuru pusi došos es, kas pasacīs gan īsti - ?
Vēl slīdēs putni pēdējie pret krastiem, krēslā tītiem,
un lēnām lieksies zvaigznāji no vakariem un rītiem.
Nirs klusi manas laivas masts pa Piena ceļa dzīlēm
un Ziemeļzvaigzne lāsmosies pār manu acu zīlēm.
Dažs tumsā krītošs meteors vilks gaisos zelta švīku,
varbūt tas ceļu rādīs man, to ceļu, ko es tvīku –
kam sākums bezgalība ir un nobeigums – tā pati –
un vidū salda apziņa, ka zvaigžņu vārti plati.
Ir bezgalība velga vien, kas klusi līst pār delnu,
un tikai dvēsele krāsu dod tai zeltainu vai melnu.
Sedz melnā tumšus dziļumus un zelta – staro plaša,
bet abas skar viens līksmes vējš un viena skumja dvaša.
Es nejaudīšu smaguma, ne laika vairs, ne telpu,
tik lēnām vilnī šūpošos, tam pieskaņodams elpu –
ka osta nekur negaida, ka nevajaga steigties –
ka zvaigžņu virmā sācies viss un zvaigznēs visam beigties.
Vai būs šī diena pēdējā, vai sāksies jauna pirmā - ?
Vairs nezināšu … Apvāršņi man vizēs straumē sirmā,
nakts rasa lēnām sēdīsies uz drānām un uz vaiga,
un mēnesnīca lāsmosies ap burām zaļi zaiga.
Pa laikam rāja pielieksies un saskārsies ar velgu –
un krītot skanēs pilieni kā mūzika pār selgu.
Un, laimīgs tajās klausoties, pa ceļiem nepazītiem
es braukšu līdzi zvaigznājiem no vakariem uz rītiem,
līdz andru, mīksti plūzdami, skaus miglas vāli silti
un laiva vieglā čirkstoņā skars kāda krasta smilti.
Tad lēnām acis atvēršu: Rīts … blāzma svešā salā …
un ļaušu burām nolaisties un teikšu: Esmu galā.

/Dzīvības lokā, 1942/
Nosaukums: Dzejnieks ziedu pļavā
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Šķiņķs dzimstamdiene
Kad vis jem tev un gode,
le neturt man pa suk,
būt jāiešķeļ tov pode
kāds lilla miķeļpuķ.

Gadiņ mūk kā zaķan pieskes –
pajem pill un atstāj tukš.
Kad tu sov zelt gāliņ ieske,
ķemme paliek sar un plukš.
Liec trīs kārtam smāķ uz smakar,
kōš a piertsslot pūder viers –
tomēr jāredz katar vakar,
ka no krunkam toč nav miers.
Bet kur neko nevar grozit,
pa to netais aplam bēd!
Jem sov pašam uzsōc Prozit!
iemet šeļķ un piesit pēd!

Sajem līdz kād šķiņķeb maz!
Nu ta sveiks, tu veces kaz!

/Lakstgals ievzede/
Nosaukums: Pašportrets
Autors: Fricis Forstmanis
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Pārlaicība
Vai vari iekasīt zemē sēklu
un sacīt: Te es gaidīšu,
kamēr no dēsta izaugs koks un pārklās
man savu ēnu?

Vai vari apsēsties vigā aiz kāpas
un sacīt: Te es gaidīšu,
kamēr vēji nopūtīs smiltis – un jūra
pienāks man skalot kājas?

Vai, beidzot, vari klajumā iziet
un sacīt: Te es gaidīšu,
kamēr mans sāpju kliedziens izskanēs
cauri zvaigznāju gadiem un atgriezīsies
atkal atpakaļ – zemei no otras puses -
kā maigas dūkas?

/Klusuma zvaigzne,1969/
Nosaukums: Glezna
Autors: Sofija Samsone
Datējums: 1960
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Dziesma Līvzemes meitenei
Nesapņo, draugs,
par rīsaini dzeltenām Nīcas rozēm
un zilgām vijolītēm no Parmas.
Līvzemes skaistākās puķes
atplaukst ziemu,
kad februārtumsa rūtīs
pieaug pilna brīnišķas sidraba sarmas.

Tavs draugs,
Līvzemes trauslo pasaku dzejnieks,
nav lutināts dzīves.
Tikai pantos
viņš liek tev ap kaklu
Sandy lagūnas
koraļļu virtenes sārtas
un dzīvo pie Jaltas
un Elbrusa sniegiem.

Bet ja tev gribas
pietikties
ar viena cilvēka klusuma mūžu,
tad nāc man līdzi
pa Līvzemes ciemiem un sētām,
kuŗās dzīve
nozied ārpus pasaules steigas.

Mēs varēsim sēdēt
uz priežu saknēm
augstu Staldzenes krastā,
drupināt kraujuma iesārtās smiltis
un runāt par gāju putniem
un laimi -.

Zem kājām dziļi
savā nodabā
guldzaini dziedās mums jūra.
Paceļot acis, redzēsim tekam
zaļganas straumes uz sidraba līmeņa gludā
un gar liedaga malu putojam tāli
balti pērļainu viņu vīli.

Dienas daiļumā varā
tu teiksi,
ka mani mīli.

Es tev nesīšu augšā no jomas,
vēl manu delnu
un saules siltus,
baltus, gludenus oļus,
no kā uzcelsim pilis un torņus,
kādus mums dzīvē
nesaukt par saviem ne mūžam.

manus soļus
tu dzirdēsi klusi ieminam sūnas.
Tavas rokas,
vēl viegli no vasaras brūnas,
ņems manu galvu un noliks
uz viršu pagalvja valga.


būs mana alga.
Augstu pār krastu un kokiem
griezīsies pelēks vanags
mierīgiem lokiem
ilgi -.

Vakara vēji zilgi
no ūdens uz gaismas izaudīs debesīs
zvīļojošas
mākoņu mežģīņu jostas
un zvejnieku laivām, kas košas
izies selgā no ostas,
izrakstīs buras
ar bronzainas atvizmas spēli.

Bet kad jau uz līmeņa skrajas
šūposies lēnām
pirmās lielās norieta zvaigznes –
kuģis kāds, iznirdams klusi
no ūdeņu miglāja ēnām,
nesīs par sveicienu vientuļai Līvzemes bākai
zaļu un sarkanu rozi uz rajas.

/Līvzeme/
Nosaukums: Dzejnieks Jelgavā
Datējums: 1930
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Atraisīšanās
„Nē, šoreiz nē, vēl nē – ” man, trīsot slepu,
tu teici mirkļu šūpolēs tonakt.
Balss viegli aizcirtās ar vāru klepu,
un klusie vārdi tiecās lūpās smakt.

Bet tavās acīs bij tāds mierīgs maigums,
tāds piepildījums, gatavības prieks,
ka nojaudu: Tavs slepo šaubu baigums
ir dvēselei pāri aizslīdošs un lieks.

Es zināju: Tev lēnums labu dara
un dvēselē tās pašas ilgas mīt
un tavās rokās ir tā pati vara
kā auglim nobriedušam, kas no zara
grib lēni raisīties, pirms zemē krīt.

/Svētītie gadi/
Nosaukums: Portrets
Autors: Nezināms
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Pārgalvība
Es nezinu, cik ilgi gribēs
gan dzīve mani lutināt,
cik ilgi acīs dzirkstis zibēs
un sirdij tiksies putināt -
cik ilgi lūpām netrūks smaida
un gaitai vieglās vingrības,
cik domām vizuļaina klaida
un vārdiem gaišas stingrības.
Vēl liekas: visi ziedu zari
plaukst nebijušā greznumā
un visi ūdeņi un stari
mirdz burvestīgā gleznumā!
Kāds guvums: visu saņemt smejot
ar pārgalvības alkoņu
un, skaistai meičai garāmejot,
just karstu asins šalkoņu!
Kāds guvums: iziet cauri cīņām
un uzvarēt, ne padoties,
kļūt garām sīkām maldu tīņām,
no liela mērķa vadoties!
Kāds guvums: zināt dvēseli kaistam
un vairam dzīves grīnumu –
un dzīvot cerējumam skaistam
un mūžu ņemt kā brīnumu!

/Svētītie gadi/
Nosaukums: Portrets
Autors: Nezināms
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Izraidītais
Tu nabags neesi, tik visu pazaudējis –
ne attiecies, bet tikai trimdā dzīts.
Vēl tavos vaibstos tveŗas lepna spīts
un domu vanags skrien kā senāk skrējis.
Ir dzīvē nabags tas, kas mūžam nemīlējis,
kam kuģu ceļos dziļi neguļ dārgs kāds vraks,
ko nesauc cīņu Falklande un Skageraks
un biedris mīļš, uz mūžu galvu mastam slējis.
Tas nabags, kam neviena sena vēja zieda,
nevienas nevairāmas sāpju agonijas,
neviena nomirušas mīlas vieda.
Tu esi upurējis jau – zilgs vīrāks vijas
un tavas domas paist no jauna brieda
un dzīvē dzirdas jaunas melodijas.

/Pavasara vārtos, 1924-1933/
Nosaukums: Stokholmā
Datējums: 1982
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Jūrnieks
Manās dzīslās nenorimst brāsmot
sīvums un sāļums no jūras,
manos sapņos nenostāj lāsmot
rajas, vantis un būras.
Manas domas nemierā maldas
jestras, rūgtas un sūras –
visas atmiņas liekas man saldas
no jūras.

/Dzīvības lokā, 1939/
Nosaukums: Ar skolasbiedriem
Datējums: 1926
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Pašsaprotams pausriš
Vo uz zems vel saldaks cereb
i pa mūžig dvēseļu dereb - ?
Andres spēle, Andres dzied,
meitam vaig kā pojens zied.


Mīlig vējiņ liepes čužan,
mīlig vābliņ tek pa zāliņ –
un tu, acs āzmigas, bužan
man pie plecem sov gaiš gāliņ.

Un kamēr tovs maģes pierkstiš
man a smilg gar nāsem kniban,
katre ače lec spožs dziesrkstiš,
li ko tu sovs plakstiņs ļiban.

/Lakstgals ievziede/
Nosaukums: Stokholmā
Datējums: 1985
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Līvzemes elēģijas (fragments)
Draugs, vai tu pacēlis esi no liedaga gludenu oli –
valgu no pēdējā viļņa un siltu no rudens saules?
Maigi tas iegulstas delnā – it kā tur glabājies būtu
vakar uz aizvakar – varbūt jau arī tūkstošiem gadu.
Lēnām tu atveri sauju, atvēzi pirkstus un skaties
smalkās un vizmainās stiegras, notrītos zvirgzdus un graudus
akmenim rožaini sirmam. Tā liktenis noberž ar gadiem
asumus nemiera dvēselei, līdz iesāk tā mierīgi spīdēt.

/.../

/Līvzeme, 1940-1943/
Nosaukums: Stokholmā
Datējums: 1953
Formāts: Melnbalts digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Kalnu ezeri
Kā klintis apkārt kalnu ezeriem –
ap acīm lēnām krājas gadu rievas.
Un brīnumā tu redzi: vēršas tiem
aizvienam zaigāks līmenis, un ievas
ik pavasari atspīd brīnišķāk
un mirdzošāk. Ik sejs, pār krastu līcis,
tiek atainots pilnīgāk. Ik mākons nāk
tiem atspīdumā pāri maigāk tvīcis,
un vējš, kas kalnu galos zarus lauž
un sniegu dzen un dusmās mežu ārda,
pie ūdens zālē nolaižas un snauž –
un lēnām lielais klusums nāk pie vārda.

/Dzīvības lokā, 1940/
Nosaukums: Pinery, Ontario
Datējums: 1980
Formāts: Krāsains digitālais attēls
Tiesības: Publicēts ar autora tiesību mantotāja atļauju
Piezīmes: Informāciju sniedza Tālis Forstmanis
Apraksts: Paļāvība
Jaužu:
asmens, ko vizošu aptverē spraužu,
pieņems reiz rūsu.
Domās trīs nojausma: mūžīgam dārgumam
nekas nav mūsu.

Manu:
laime, ko saucu ar skaņāko zvanu,
nenāk ne lūgta.
Draudzība aizsvēp kā pagale rāvaina,
mīla top rūgta.

Zinu:
salauztu dzīvi vairs nevar kā svinu
pārliet no jauna.
Izmisums dvēslei liek drebēt aiz vājuma,
nosarkt aiz kauna.

Protu:
tomēr ir labi ņemt dzīvi kā rotu
laimei un sāpēm,
dzīvību mīlēt tās šaubās un cerībās
vienādām slāpēm.

/Dzīvības lokā, 1939/
Komentāri

Pievienot komentāru:
Vārds:
E-pasts:
Komentārs:
Šo lauku atstāt neaizpildītu
Visi lauki ir obligāti aizpildāmi! Atlikušo simbolu skaits: